—   Mersedese! — sauca kāda jautra balss laukā. — Mersedese!

Jaunā meitene pielēca kājās un steidzās uz durvīm, iekliegdamās:

—   Edmon, Edmon!

Fernāns sarāvās, it kā čūskas dzelts.

Edmons un Mersedese apkampās. Karstā Marseļas saule, spiezdamās caur durvīm, apspīdēja viņus ar saviem zelta stariem. Viņi neizsakamā priekā bija aizmirsuši visu pasauli.

Piepeši Edmons ieraudzīja drūmā Fernāna stāvu, kura ēna atspguļojās uz sienas. Viņš redzēja, ka šī ēna kustējās un it kā neviļus pielika roku nazim, kas karājās pie jostas.

—   Ak, atvainojiet! — sacīja Dantess. — Es neievēroju, ka mēs esam trīs.

Pēc tam viņš, pret Mersedesi pagriezies, prasīja:

—    Kas tas ir?

—            Viņš būs mūsu labākais draugs, Dantes, tāpēc ka viņš ir mans draugs. Tas ir Fernāns, mans brālēns, cilvēks, kuru pēc jums es visvairāk mīlu uz pasaules. Vai jūs viņu nepazīstat?

—            Kā nu ne, — sacīja Edmons, jaunajam katalānietim draudzīgi roku pretim sniegdams.

Bet Fernāns šo draudzīgo pretimnākšanu neievēroja. Viņš palika kluss un nekustīgs kā marmora tēls.

Edmons uztraucies un drebēdams vispirms paskatījās uz Mersedesi, bet tad uz Fernānu.

Viņš saprata visu un dusmās nosarka.

—            Es nebūtu tā pie jums steidzies, Mersedese, — viņš sacīja, — ja es būtu zinājis, ka te priekšā sastapšu ienaidnieku.