Danglārs bija divdesmit piecus divdesmit sešus gadus vecs, drūms cilvēks, glaimīgs pret augstākiem, rupjš pret zemākiem, un neviens no matrožiem un kuģa ļaudīm nevarēja viņu ieredzēt, kamēr Dantesu visi mīlēja; arī jau pašu Danglāra amatu — īpašnieka aģents — matroži ienīda.
— Vai jūs jau zināt par nelaimi, cienījamais Moreļa kungs? — vaicāja Danglārs.
— Jā, jā, nabaga kapteinis Leklērs! Viņš bija godavīrs!
— Un krietns jūrnieks, kurš vecs kļuvis starp debesīm un ūdeni, kāds tieši ir vajadzīgs, lai sargātu tik svarīgas un lielas firmas intereses, kāda ir Moreļa un dēla firma, — atteica Danglārs.
— Bet, — sacīja Morelis, ar acīm sekodams Dantesam, kurš meklēja pēc labas piestājamās vietas ostā, — bet man liekas, ka nav vajadzīgs būt tik vecam jūrniekam, kā jūs sakāt, Danglār, lai zinātu savu amatu, un, lūk, tur mūsu draugs Edmons izpilda savus pienākumus kā cilvēks, kuram nav jāprasa padoms citiem.
— Jā, — teica Danglārs, pamezdams naida pilnu skatienu uz Dantesa pusi, — viņš ir gan jauns un nešaubās par savām spējām. Tiklīdz nomira kapteinis, viņš tūdaļ sagrāba kuģa vadību savās rokās, ne ar vienu neaprunādamies, un aizkavējās divas dienas Elbas salā, nebraukdams taisni šurp.