— Kuģa komandēšana, — teica Morelis, — bija viņa pienākums, jo viņš ir otrais kapteinis; bet kavēšanās uz Elbas salas ir kļūda, ja vien nebija jālabo kuģis.
— Kuģis ir tikpat vesels kā es. Viņam tikai gribējās pabūt uz cietzemes, tas ir viss iemesls.
— Dantes, — sauca Morelis, — panāciet šurp!
— Atvainojiet, — atbildēja Dantess, — pēc minūtes es atnākšu, — un viņš turpināja rīkot kuģa ļaudis.
— Jūs redzat, — teica Danglārs, — viņš jau pilnīgi jūtas kā kapteinis.
— Tiešām, viņš arī ir kapteinis.
— Jā, pateicoties jūsu un jūsu kompanjona parakstam.
— Kāpēc tad viņu arī neatstāt tanī vietā? Viņš ir jauns, bet pietiekami labs lietpratējs.
Danglāra seja apmācās.
— Atvainojiet, — teica Edmons, — tagad kuģis ir izmetis enkuru un es esmu gatavs jums pakalpot. Jūs mani saucāt?
— Es gribēju jautāt, — kāpēc jūs apstājāties Elbas salā?
— Lai izpildītu kapteiņa Leklēra pavēli, kurš pirms nāves nodeva man paketi, kas jānodod maršalam Bertrānam.
— Vai jūs, Edmon, viņu redzējāt?
— Ko?
— Maršalu.
— Redzēju.
Morelis palūkojās apkārt un paveda Dantesu nomaļus, kamēr Danglārs atkāpās.
— Vai ķeizars ir vesels? — Morelis jautāja ar manāmu interesi.
— Vesels, cik varēju noskārst.