Bet kas Nataljai smējās līdz

Vissirsnīgāk par jautro stāstu?

To neuzminēsiet nekad.

Vīrs? — Kur nu! Vīrs bij dusmīgs pat.

Viņš lamājās un sauca lāstus:

Sak, pienapuika, idiots,

Un, ja nu tā, ja aizskarts gods,

Gan viņš, sak, grāfu īstā brīdī

Vēl pārmācīs, ar suņiem rīdīs …

Bet tas, kurš smējās kundzei līdz,

Bij kaimiņš Lidins, muižnieks glīts.

Nu droši sacīt varam, raugi,

Ka sieva, kura godu glābj

Un savu vīru nepiekrāpj,

Nav šodien retums, mani draugi.

.