Pat pasmaidīt jau nesas prāts.

Pēc brīža, gluži drosmīgs ticis,

Viņš triec un joko neapnicis"

Un atkal jūtas valdzināts.

Te — kas gan nāk tur? … «Sveika, sieviņ!»

«Jūs klāt! To prieku, ak tu dieviņ!

Mans vīrs, grāf. Iepazīstieties!

Grāfs Nuļins.» —

«Priecājos paties . ..

Laiks šodien nejauks gan bezgala …

Grāf, jūsu pajūgs kārtībā,

Man kalējs paziņoja tā.

Nataša! Sakņu dārza malā

Jau zaķi nomedījām mēs . ..

Ei! Šņabi! Grāf, jums garšos, deru,

Labs degvīns, vests no tālienes …

Mēs kopā pusdienosim, ceru?» —

«Es nezinu; man jābrauc būs.» —

«Nu nelieciet jel lūgties jūs,

Jo mums ar sievu prieks patiesi…»

Bet sabozies šķiet atkal viesis,

Viņš jūt, ka viss ir zaudēts jau,

Un tāpēc pierunājams nav.

Bet Pikārs, drusku «kunga omā»,

Sen nopūlas ap ceļa somām.

Stiepj kalpi lādi smagāko

Un pieskrūvē pie ratiem to.

Drīz pajūgs klāt. Pikārs vēl aši

Steidz aizkavētos darbus veikt.

Grāfs Nuļins aizbrauc. Ar to pašu

Laiks būtu pasaku šo beigt.

Bet vēl kaut ko es vēlos teikt.

Kad grāfs bij prom, vīrs uzzināja,

Kā viņa sievai naktī klājies;

Pat kaimiņiem bij izstāstīts

Par grāfa dēkām svešās mājās.