HĀNA UGUNS
Kad saule sāka laisties lejup aiz Orešņevas priedēm un pils priekšā dievs — skumīgais Apollons iegrima ēnā, no uzraudzes Tatjanas Mihailovnas flīģeļa atskrēja apkopēja Dunka un sauca:
— Jona Vasiļičl Ei, Jona Vasiļič! Eita nu, Tatjana Mi- hailovna jūs sauc. Aiz tās ekskursijas. Viņa ir apslimusi. Vei, šitāds vaigs!"
Sasārtusī Dunka noplandīja brunčus kā zvanu, paspī- dināja kailus stilbus un aizmetās atpakaļ.
Vārgais kambarsulainis Jona nosvieda slotu un gar nezālēs ieaugušajām staļļu krāsmatām tipšināja prom pie Tatjanas Mihailovnas.
Flīģeļa logu aizvirtņi bija pievērti, un jau priekštelpā asi oda pēc joda un kampareļļas. Jona pustumsā pamī- ņājās un, padzirdis klusu vaidu, devās iekšā. Krēslainajā istabā uz gultas varēja tikko apjaust kaķeni Minci un balto zaķādas cepuri ar milzīgām ausīm, unļajā — ciešanu pilnu aci.
— Vai ta zobi? — Jona līdzcietīgi nočamstināja.
— Zo-obi… — baltā ausaine nopūtās. ^
—- Vai… vai… vai… še tev nu bija,*— Jona juta līdzi, — tīrā sodība! Aiz tam jau Cēzars gaudo tavu gaudošanu … Es saku: ko tu, stubausi, gaudo gaišā dienas laikā? Ko? Tad tak kādam mirstamā reize. Vai nav tiesa? Apklusti, stubausi! Pats uz savu nelaimi gaudo. Jāliek tik vistu mēsli pie vaiga — atņems kā ar roku.
— Jona… Jona Vasiļič, — Tatjana Mihailovna vārgi sacīja, — ir tak rādāmā diena — trešdiena. Bet es nevaru iet laukā. Tīrais posts. Tad nu jūs pats izstaigājiet ar