
ekskursantiem. Parādiet viņiem visu. Es jums došu Duņku, lai paietas līdzi.
— Nu, ko ta … Nav jau nekāda skunste. Labs ir. Gan paši tiksim galā. Pieskatīsim. Pats galvenais — tasiņas. Tasiņas ir pats galvenais. Nāk un nāk te visādi… Cik tur nu vajag… Iebāzīs kāds kabatā, un ne gailis pakaļ nedziedās. Bet kam tā atbildēšana? Mums. Gleznu — to vis kabatā nevar noslēpt. Vai nav tiesa?
— Duņaša ies jums līdzi — no mugurpuses pieskatīs. Ja prasīs paskaidrojumus, sakiet, ka uzraudze saslimusi.
— Gan jau, gan jau. Bet jūs — ar tiem mēsliem. Dakteri — tie ir mudīgi uz raušanu, uz vaiga griešanu. Vienam šitā pat izrāva, Orešņevas Fjodoram, bet šis ar to pašu nomira. Tolaik jūsu vēl te nebija. Viņam tāpat suns pagalmā gaudoja.
Tatjana Mihailovna īsi nokunkstējās un sacīja:
— Ejiet, ejiet, Jona Vasijič, kas zina, varbūt kāds jau atbraucis…
Jona atslēdza smagos čuguna vārtiņus ar baltu plakātu:
MUIŽA —MUZEJS H ā n a m i t n e
Atvērts trešdienas, piektdienas un svētdienās no pīkst. 6 līdz 8 vak.
Un pusseptiņos ar vasarnīcu rajona vilcienu no Maskavas atbrauca ekskursanti. Vispirms vesela grupa jaunu, smējīgu cilvēku, kādi divdesmit. Viņu pulciņā bija pusaudži haki krāsas kreklos, bija meičas bez cepurēm, cita baltā matrožu blūzītē, cita raibā jakā. Dažai sandales basā kājā, dažai melnas, nomītas kurpes; puiši garajos zābakos ar strupiem purniem.
