—   Nekas neatgriezīsies. Viss ir beidzies. Nav jēgas melot. Nu tad paņemsim sev līdzi to visu, manu dārgo Ērtus.

… Kņazs lēni atkāpās no istabas istabā, un viņam pa­kaļ lodāja pelēcīgi dūmi, zāle dega kā balles ugunīs. Uz aizkariem iekšpusē dejoja un virpulī griezās ugunīgas ēnas.

Sārtajā guļamistabā kņazs atskrūvēja lampas degli un petroleju salēja guļvietā; palts izplūda, un petroleja sāka pilēt uz paklāja. Degli Tugajs iemeta paltī. Sākumā nekas nenotika: liesmiņa saruka un izzuda, bet tad tā pēkšņi izlēca un, elpu ievilkusi, šāvās augšup, tā ka Tugajs tikko paguva atlēkt nost. Pēc mirkļa aizdegās aizkars, un telpa uzreiz gavilējoši izgaismojās lidz pēdējam puteklītim.

— Nu tas ir droši, — Tugajs noteica un sāka steigties.

Viņš izgāja cauri palmu istabai, biljarda istabai, izgāja sētas puses gaitenī, pa vītņu kāpnēm rībinādamies nokāpa lejā, drūmajā pirmajā stāvā, kā ēna izslīdēja pa mēness apspīdētajām durvīm austrumpuses terasē, atvēra vārtiņus un izgāja parkā. Lai nebūtu jādzird Jonas pirmās vai­manas no. sargbūdas un Cēzara gaudošana, viņš ierāva galvu plecos un pa vēl neaizmirstām slepenām takām ienira tumsā …

1924