— Ak tu … nolādēts! — kņazs piesmacis izsaucās, paberzēja pirkstu un ķērās pie darba uzmanīgāk. Ieplēsis dažas lapas, viņš pamazām pārvērta driskās visu kladi. No rakstāmpults un sēdekļiem viņš nogrūda papīru lēveni un no skapjiem sanesa tos veseliem klēpjiem. No sienas norāva nelielo Elizabetes laika dāmas portretu, ietvaru ar vienu kājas spērienu sasita drumslās: tās sabira uz papīru klēpjiem, uz rakstāmpults, ko viņš sasarcis pabīdīja kaktā zem portreta. Lampu viņš noņēma un aiznesa uz parādes kabinetu, bet atgriezās ar svečturi un trīs vietās rūpīgi aizdedzināja papīru kaudzi. Sāka velties dūmu mutulīši, kaudzē sāka ložņāt liesmas, kabinets piepeši līksmi atdzīvojās nevienādā gaismā. Pēc piecām minūtēm sāka smacēt dūmi.
Aizvēris durvis un aizvilcis portjeru, Tugajs rīkojās blakuskabinetā. Pa ieplēsto Aleksandra I portretu sprēgādamas šaudījās liesmas, un plikpaurainā galva dūmos viltīgi smīkņāja. Izpluinītie grāmatu sējumi dega, uz galda stāvēdami, gruzdēja vadmala. Kņazs sēdēja atzveltnī attālāk nost un vēroja. Dūmi viņa acīs nu bija sariesuši asaras, un vēl tajās bija kāda līksma un velnišķa doma. Viņš atkal nomurmināja: