Iegājām biezos krūmos, un Toms lika ikvienam zvērēt, ka tas neizpaudīs noslēpumu, tad parādīja visiem spraugu pakalnā tieši tur, kur krūmāji bija īsts biezoknis. Mēs aizdedzinājām sveces un četrrāpus ielīdām spraugā. Tā norāpojām kādus divsimt jardus, un ala kļuva plašāka. Toms meklēja īsto gaiteni un drīz palīda zem kādas klints sienas, kur neviens cits nebūtu saskatījis spraugu. Mēs gājām pa šauru eju un iekļuvām kādā telpā, kas bija mikla, aprasojusi un auksta. Tur apstājāmies. Toms sacīja:

—  Tagad nodibināsim laupītāju bandu un sauksim to par Toma Sojera bandu. Katram, kas vēlas tai pievienoties, jādod zvērests un jāparakstās ar asinīm.

Visi to vēlējās. Tad Toms izņēma no kabatas papīra lapu, uz kuras bija uzrakstīts zvērests. To viņš nolasīja. Katram zēnam jāzvēr, ka viņš būs uzticīgs bandai un nekad neizpaudīs tās noslēpumus. Ja kāds nodarīs kaut ko ļaunu bandas loceklim, tad, vienalga, kuram zēnam to uzdos, tam būs jānogalina šis cilvēks un viņa ģimene — un šis zēns nedrīkstēja ne ēst, ne gulēt, iekams nebija tos nogalinājis un iecirtīs krustu viņu krūtīs, jo krusts ir bandas zīme. Un neviens, kas nepiederēja pie bandas, nedrīkstēja šo zīmi lietot, un, ja to darīja, tad viņu vajadzēja vajāt, ja viņš atkārtoja to vēlreiz, tad viņš bija jānogalina. Un, ja kāds bandas loceklis izpaudīs bandas noslēpumu, tam jāpārgriež rīkle, viņa līķis jāsadedzina un pelni jāizkaisa vējos, viņa vārds ar asinīm jāizsvītro no saraksta, un neviens bandas loceklis nedrīkstēja viņu vairs pieminēt, viņš bija jānolād un uz mūžiem jāaizmirst.