Visi atzina, ka tas tiešām esot ļoti skaists zvērests, un jautāja, vai Toms to pats sacerējis. Viņš teica, ka sacerējis tikai kādu daļu, pārējo norakstījis no pirātu un laupītāju romāniem un šāds zvērests vajadzīgs katrai pieklājīgai bandai.
Daži ieminējās, ka vajadzētu nogalināt arī to zēnu ģimenes, kuri izpauduši bandas noslēpumus. Toms piekrita, ka tā esot laba doma, paņēma zīmuli un ierakstīja to zvērestā. Tad Bens Rodžerss sacīja:
— Bet te ir Haks Fins, viņam nav ģimenes. Ko darīsim ar viņu?
— Vai tad viņam nav tēva?— Toms Sojers jautāja.
— Jā, viņam ir tēvs, bet to tagad neviens nevar atrast. Viņš mēdza gulēt piedzēries kopā ar cūkām ģērētavas sētā, bet jau kādu gadu nav vairs šeit redzēts.
Zēni vēl pārrunāja šo jautājumu un gribēja mani izslēgt, jo teica, ka katram zēnam vajadzīga ģimene vai kāds piederīgais, ko var nogalināt, citādi tas nebūšot godīgi pret pārējiem. Neviens neko prātīgu nevarēja izdomāt — visi apjuka un sēdēja klusēdami. Es gandrīz vai sāku raudāt, bet pēkšņi atradu izeju un piedāvāju viņiem mis Votsonu — lai tad nogalina viņu.