Visi iesaucās:
— Jā, viņa noderēs! Tas ir labi. Haku var pieņemt bandā.
Tad visi iedūra sev pirkstā ar adatu, lai iegūtu asinis parakstam,
arī es uzvilku savu kāsi uz papīra.
— Tagad saki — kas bandai būs īsti jādara?— jautāja Bens Rodžerss.
— Nekas. Tikai jālaupa un jāslepkavo!— Toms atbildēja.
— Bet ko tad mēs aplaupīsim — mājas, ganāmpulkus vai . . .
— Nieki! Ņemt lopus un citu ko tamlīdzīgu—tā nav laupīšana, bet zādzība,— sacīja Toms Sojers.— Mēs neesam zagļi. Tas mums nepiestāv. Mēs esam lielceļu laupītāji. Maskējušies aizturēsim pasta ratus un ceļotāju karietes uz lielceļa, nogalināsim šos ļaudis un atņemsim viņiem pulksteņus un naudu.
— Vai mums šie cilvēki vienmēr jānogalina?
— Protams. Tas ir vislabākais. Daži speciālisti domā citādi, bet vairums atzīst, ka labāk ir viņus nogalināt, atskaitot dažus, kurus atvedīsim šeit, uz alu, un turēsim gūstā, līdz viņi izpirksies.
— Izpirksies? Kas tas ir?
— Es nezinu. Bet tā mēdz darīt. Esmu to lasījis grāmatās, un tāpēc arī mums tā jādara.
— Bet kā lai to darām, ja nezinām, kas tas ir?
— Vienalga, mums tas jādara. Es taču jums saku, ka par to rakstīts grāmatās. Vai jūs gribat rīkoties citādi, nekā stāstīts grāmatās, un visu sajaukt?
— Jā, tas jau skan varen smalki, Tom Sojer, bet kā, pie joda, mēs piespiedīsim šos ļaudis izpirkties, ja nezinām, kā viņi to var izdarīt? To es gribēju izprast. Kā tu to saproti?