Otrā rītā dabūju krietnu brāzienu no vecās mis Votsonas par savu apģērbu, bet atraitne nerājās, tikai notīrīja sveču taukus un mālzemes pikas un izskatījās tik bēdīga, ka nolēmu kādu laiku būt rātns, ja vien to spēšu. Tad mis Votsona ievilka mani nomaļā istabā un lūdza Dievu, bet no tā nebija nekāda labuma. Reiz viņa man ieteica lūgt Dievu katru dienu, tad es dabūšot visu, ko lūgšot. Bet tā nebija. Es jau mēģināju. Kādreiz dabūju makšķeres auklu, bet bez āķiem. Un bez āķiem tā man nederēja. Mēģināju trīs vai četras reizes izlūgties āķus, bet manas lūgšanas neiedarbojās. Beidzot lūdzu mis Votsonu, lai viņa palūdz manā vietā, bet viņa nosauca mani par muļķi. Viņa tomēr nepaskaidroja, kālab esmu muļķis, un es to nekādi nevarēju izdibināt.

Vienreiz apsēdos mežā un ilgi domāju par tām lietām. Ja cilvēks var iegūt visu, ko viņš no Dieva lūdz, kāpēc tad mācītājs Uinns nevar atgūt naudu, ko pazaudējis uz cūkām? Kāpēc atraitne nevar atgūt savu nozagto sudraba šņaucamās tabakas dozi? Kāpēc mis Votsona nespēj uzbaroties? Nē — es teicu pats sev — no tā nekas nevar iznākt. Pastāstīju savas domas atraitnei, un viņa atbildēja, ka cilvēks ar lūg­šanām varot iegūt tikai «garīgus labumus».