Aizgāju mežā un ilgi pārdomāju, taču neatradu viņas uzskatos neko labu — tas bija izdevīgi tikai citiem cilvēkiem, tāpēc beigās nolēmu, ka vairs par to neraizēšos, bet izmetīšu šīs domas no galvas.
Dažreiz atraitne noveda mani savrup un sāka stāstīt par Dieva žēl sirdību tā, ka man vai siekalas sāka tecēt, bet tad atkal nākamajā dienā mani sagrāba mis Votsona un visu apgrieza otrādi. Es nopratu, ka ir divējādas Dieva žēlastības, man, nabaga zēnam, ļoti patika atraitnes Dieva žēlastība, bet, ja nācās izbaudīt mis Votsonas Dieva žēlastību, tad nebija nekāda glābiņa. Es visu atkal pārdomāju un nolēmu, ka paļaušos uz atraitnes Dieva žēlastību, ja vien viņš mani pieņems, lai gan netiku gudrs, kāpēc gan lai viņš izturētos pret mani labāk nekā agrāk, jo es taču biju tāds muļķis un negodīgs, un zemu ļaužu.
Mans tēvs nebija redzēts vairāk nekā gadu, un man tas bija tīri pa prātam, es nevēlējos viņu vairs satikt. Viņš mani vienmēr mēdza pērt, kad bija skaidrā un varēja mani nogrābt; tāpēc tai laikā, kad viņš parādījās šeit, es slapstījos mežā.