Reiz Toms aizsūtīja kadu zenu pa pilsētu ar degošu nuju, ko nosauca par paroli (zīmi, ka bandai jāsapulcējas), un pavēstīja: viņš esot saņēmis slepenas ziņas no saviem spiegiem, ka nākamajā dienā liels pulks spāniešu tirgotāju un bagātu arābu apmetīšoties Holova alā ar divsimt ziloņiem un sešsimt kamieļiem, un tūkstoš nastu mūļiem, un visiem tiem būšot smagas dimanta kravas, un tos apsargāšot tikai četri simti kareivju, bet mēs uzglūnēsim no paslēptuves, visus nogalināsim un dārgumus pievāksim. Toms teica, lai mēs uztrinot savus zobenus un sakārtojot šautenes, un esot gatavi. Viņš
jau pat kāļu ratiņiem uzbruka ar zobeniem un šautenēm, lai gan tās bija tikai nūjas un slotas kāti, mēs tos varējām spodrināt un asināt, līdz tie satrunēja, un arī tad tie bija un palika tikpat nevērtīgi kā bijuši. Es neticēju, ka mēs spētu pieveikt tik daudz spāniešu un arābu, bet man ļoti gribējās redzēt kamieļus un ziloņus, tālab nākošajā dienā, sestdienā, ierados paslēptuvē. Kad atskanēja pavēle, mēs izskrējām no meža un drāzāmies lejup pa pakalnu. Bet tur nebija ne spāniešu, ne arābu, ne kamieļu, ne ziloņu. Tur bija tikai svētdienas skolas pikniks, turklāt ābečnieki. Mēs viņus iztrenkājām un dzenājām pa visu ieleju, bet ieguvām tikai dažus cepumus un marmelādi; Bens Rodžerss pacēla no lupatām darinātu lelli un Džo Hārpers dziesmu grāmatu un kādu garīgu apcerējumu.