Tad parādījās skolotāja, un mēs visu nosviedām un aizlaidāmies. Es netiku redzējis nekādus dimantus un to pateicu Tomam Sojeram. Viņš atbildēja, ka te esot lielas dimantu kravas, arī arābi, ziloņi un viss pārējais. Es vaicāju — kāpēc tad mēs to nevaram redzēt? Viņš atbildēja — ja es nebūtu tāds nepraša un izlasītu grāmatu «Dons Kihots», tad saprastu un nejautātu. Viņš teica, ka te iejaukusies ļauna burvība. Seit esot simtiem kareivju, ziloņu un dārgu kravu un tā tālāk, bet mums esot ienaidnieki, kurus viņš dēvēja par burvjiem, un tie visus pārvērtuši par svētdienas skolniekiem, mums par spīti. Atbildēju, ka tad mums jāuzbrūk burvjiem. Toms Sojers mani nosauca par ēzeli.

—  Redzi,— viņš sacīja,— burvji var sasaukt garus, un tie mūs piekautu, iekams mēs paspētu izteikt vienu vārdu. Gari ir tik lieli kā koki un tik plati kā baznīca.

—  Labi,— es atbildēju,— bet, ja nu mēs arī iegādājamies tādus garus, kas palīdz,— vai tad mēs pretiniekus nesakautu?

—  Kā tad tu domā garus atsaukt?

—  Nezinu. Bet kā tad burvji to dara?

—  Viņi paberzē vecu skārda lampu vai dzelzs gredzenu, un tad gari ierodas ar pērkona spērienu, zibeņiem un bieziem dūmiem un dara visu, ko viņiem pavēl. Viņiem ir nieks sagrābt skrošu lietuves torni un iegāzt ar to pa galvu svētdienas skolas pārzinim vai jebkuram citam cilvēkam.

—  Kas tad viņiem pavēl tā trakot?