— Tas, kas berzē lampu un gredzenu. Viņi pieder tam, kas berzē lampu un gredzenu, un viņiem jādara, ko pavēlnieks liek. Ja viņš pavēl uzcelt pili četrdesmit jūdžu garumā no tīriem dimantiem un piebāzt to ar košļājamo gumiju vai ar ko citu, atvest Ķīnas ķeizara meitu, lai pavēlnieks to apprecētu,— viņiem tas jāizdara līdz otrās dienas saullēktam. Turklāt pils jānēsā pa visu zemi, kur vien pavēlnieks liek,— vai saproti?
— Manuprāt, tie ir nelgas, kas neprot pili paturēt sev un atdod to citiem kā muļķi,— es atbildēju un piebildu:— Ja es būtu viens no
viņiem, tad lai kāds pūš man Jērikas tauri, arī tad es nepakustētos un nenāktu pie viņa, lai viņš berž, cik grib, savu veco skārda lampu.
— Ko tu runā, Hak Fin! Tev vajadzētu nākt, kad viņš to berztu, vai tu gribētu vai negribētu.
— Ko! Pat ja es esmu tik garš kā koks un tik plats kā baznīca? Labi, es atnāktu, bet liktu saucējam uzkāpt visaugstākajā kokā, kāds aug mūsu zemē.
— Nav vērts ar tevi runāt, Hak Fin! Tu neko nesaproti'—tev ir stulba galva.
Es visu to pāris dienu pārdomāju, tad nolēmu pats dzirdēto pārbaudīt. Sadabūju vecu skārda lampu un dzelzs gredzenu, iegāju mežā un berzu, un berzu, līdz nosvīdu kā indiānis. Gribēju, lai man uzceļ pili, ko es varētu pārdot, bet viss bija velti, neviens gars nerādījās. Tāpēc nolēmu, ka Toms Sojers ir visu sapūtis. Varbūt viņš ticēja, ka tur bija arābi un ziloņi, bet es domāju citādi. Skaidri saskatīju svētdienas skolas audzēkņus.