Viņš paņēma mazu bildīti zili dzeltenās krāsās, kurā bija redzamas dažas govis un zēns, un jautāja:

—  Kas tas tāds?

—  To man iedeva par labu mācīšanos.

Tēvs saplēsa bildīti un teica:

—  Es tev došu kaut ko labāku — krietni pa ādu.

Viņš sēdēja rūkdams un ņurdēdams kādu minūti, tad sacīja:

—  Vai tu esi iesmaržinājies frantiņš, ko? Viņam ir gulta, gultas drēbes, spogulis un paklājs uz grīdas — un tēvam jāguļ pie cūkām ģērētavas sētā. Ko tu neteiksi par tādu dēlu! Bet varu saderēt, ka galu galā tev izdzīšu šos niķus. Tavai lielmanībai nav gala — stāsta — tu esot bagāts. Ko? Kā tad ir?

—  Ļaudis melo, tas ir viss.

—  Paklau — kā tu runā ar mani? Manai pacietībai ir mērs — nepārbaudi to. Esmu pilsētā jau divas dienas, un neko citu ļaudis nerunā kā vien to — tu esot bagāts. Es to dzirdēju arī lejāk pie upes. Tāpēc atnācu. To naudu tu man salūko uz rītu — man tā vajadzīga.

—  Man nav naudas.

—  Nemels! Tā ir pie tiesneša Tečera. To tu atnes. Man tā vajadzīga.

—  Man nav naudas, es tev saku. Pavaicā tiesnesim Tečeram, viņš tev teiks to pašu.

—  Labs ir, es pavaicāšu un likšu arī viņam bleķot — gan jau zinu, kāpēc. Saki — cik daudz tev ir kabatā? Dod šu!