Taču \r laiku vecais sāka pārāk bieži cilāt riekstkoka nūju, un es nespēj i izturēt. Es biju viss vienos zilumos. Viņš arī pārāk bieži izgāja un mani ieslēdza. Reiz viņš mani ieslēdza un pazuda trīs nas. Tā bija drausmīga vientulība. Domāju, ka tēvs noslīcis un ka js vairs no šejienes neizkļūšu. Mani mocīja bailes, un nolēmu katrā 'iņā izk'ūt no būdas. Biju to mēģinājis jau vairākkārt, bet veltīgi. e;s bi.i tik mazs, ka pat suns pa to nebūtu varējis izspraukties, i varēj. arī izlīst pa kamīnu, tas bija pārāk šaurs. Durvis bija .azas — smagas ozola plankas. Tēvs sargājās atstāt nazi vai kādu citu priekšmetu būdā, kad aizgāja. Es biju būdu pārmeklējis vairāk nekā simtreiz, darīju to nepārtraukti, jo tas bija vienīgais veids, kā .'osist laiku. Bet šoreiz es beidzot kaut ko atradu: vecu, sarūsējušu roKas zāģi bez roktura — tas bija aizbāzts starp jumta spāri un J!,.ērsbaļķiem. Es to ieeļļoju un ķēros pie darba. Būdas galā, aiz galda, pie sieras baļķiem bija pienaglota veca zirgsega, lai vējš nepūstu cauri spraugām un neapdzēstu sveci. Es palīdu zem galda un sāku izzāģēt daļu no apakšējā baļķa — tik lielu, lai varētu izlīst. Noņēmos diezgan ilgi, bet, kad gandrīz jau ar darbu biju galā, izdzirdēju mana vecā bisi šaujam mežā. Noslēpu visas sava darba pēdas, nolaidu segu, paglabāju zāģi, un drīz jau vecais bija arī klāt.