Kaut jūs arī nebūtu lasījuši grāmatu, kas saucas «Toma Sojera piedzīvojumi», un par mani neko nezinātu, tas nebūtu svarīgi. To grāmatu sarakstījis misters Marks Tvens, un tajā ir diezgan daudz patiesības. Dažus notikumus viņš pārspīlējis, bet citādi visnotaļ stāstījis patiesību. Arī tas nav nekas. Neesmu vēl nevienu redzējis, kas šad tad nemelotu, atskaitot krustmāti Polliju, atraitni un varbūt Mēriju. Par krustmāti Polliju — viņa ir Toma krustmāte — un Mēriju, un Duglasa atraitni ir pastāstīts pieminētajā grāmatā, kas visumā ir patiesa, ar nedaudz piepušķojumiem, kā jau sacīju.

Grāmatas noslēgumā stāstīts, kā Toms un es atradām naudu, kuru laupītāji bija noslēpuši alā, un kļuvām bagāti. Mēs katrs dabūjām seši tūkstoši dolāru zelta monētās. Tas bija nāvīgs skats, kad ieraudzījām kaudzēs salikto naudu. Tiesnesis Tečers to paņēma un noguldīja bankā uz procentiem, un nauda mums katru gadu ienesa vienu dolāru dienā — vairāk, nekā spējām notērēt. Duglasa atraitne pieņēma mani par savu dēlu un teicās iztaisīt mani par cilvēku, bet man bija grūti dzīvot visu laiku mājās, ja ņem vērā, cik briesmīgi kārtīga un godīga bija atraitne visās savās izdarībās; un, kad to ilgāk nespēju izturēt, tad aizlaidos. Ieģērbos savās vecajās skrandās, ielīdu savā cukura mucā un jutos brīvs un apmierināts. Bet Toms Sojers mani tur sameklēja un teica — viņš gribot dibināt laupītāju bandu un tajā mani uzņemšot tikai tad, ja es iešot atpakaļ pie atraitnes un dzīvošot godīgi. Tāpēc es aizgāju atpakaļ.

Atraitne apraudājās, sauca mani par nabaga pazudušo jēriņu un vēl daudz citos vārdos, bet neko ļaunu viņa nedomāja. Mani atkal ieģērba jaunajās drēbēs, un es atkal svīdu un jutos kā spīlēs iežņaugts. Nu, un tad sākās vecā dziesma. Atkal atraitne zvanīja vakariņu zvanu, un pamēģini neierasties laikā! Piesēžoties pie galda,nevarēja tūlīt sākt ēst, bet bija jāgaida, līdz ieradīsies atraitne, nolieks galvu pār ēdienu un kaut ko nomurminās, lai gan viss bija kārtībā, nu vienīgi katrs ēdiens izvārīts atsevišķi.