Vecajā mucā viss ir citādi, tur šādus tādus atlikumus samaisa kopā, tad viss ir sulīgāks un labi iet iekšā.

Pēc vakariņām viņa izvilka savu grāmatu un lasīja man par Mozu un praviešiem, un es nepacietīgi gaidīju, kā tur viss beigsies, bet tad viņa nejauši izteicās, ka Mozus jau labi sen esot miris, tāpēc vairs neinteresējos par šo vīru, jo no mirušiem man nav nekāda labuma.

Drīz man iegribējās smēķēt, un es lūdzu, lai atraitne man to atļauj. Bet viņa neatļāva, teica — tas esot ļauns ieradums un lai es mēģinot to atmest. Tā jau daži cilvēki mēdz! Viņi nosoda kaut ko, neko no tā nesaprazdami. Viņa te noņemas ar Mozu, kas viņai nav nekāds radinieks un nevienam nav vajadzīgs, jo ir beigts, bet manī meklē vainas tālab, ka nodarbojos ar kaut ko patīkamu. Turklāt pati šņauc tabaku, bet tas, protams, ir labi, tāpēc ka to dara viņa.

Viņas māsa mis Votsona, tāda diezgan kalsena vecmeita ar brillēm, bija ieradusies, lai dzīvotu pie atraitnes, un piesēdināja mani pie grāmatas. Tā viņa mani apstrādāja kādu stundu, tad atraitne lika mest mieru. Es to arī vairs nevarēju izturēt. Un tad vesela stunda bija bezgala garlaicīga, un es sēdēju kā uz adatām. Mis Votsona pa brīžam ierunājās: «Haklberij, necel kājas augšā!» Vai arī: «Nedīdies tā, Haklberij! Sēdi taisni!»

Un drīz pēc tam:

«Nežāvājies un nestaipies tā, Haklberij,— kāpēc tu neproti uzves­ties?» Tad viņa man visu pastāstīja par elli, un es teicu, ka vēlētos būt tur. Viņa bija ļoti sašutusi, bet es jau neko ļaunu negribēju teikt. Es tikai vēlējos kaut kur aiziet prom, ilgojos pēc kādas pārmaiņas un nebiju izvēlīgs. Viņa sacīja, ka mani vārdi bijuši ļauni, ka viņa tā nekad nerunātu; viņa dzīvošot tā, lai nokļūtu paradīzē. Bet man gan nebija nekāda prieka nokļūt tur, kur būs viņa, un tāpēc nolēmu to nemaz nemēģināt. Taču savas domas skaļi neizteicu, jo tad būtu atkal sacēlies tracis, kas nevienam nedotu labumu.