Vienreiz apsēdos mežā un ilgi domāju par tām lietām. Ja cilvēks var iegūt visu, ko viņš no Dieva lūdz, kāpēc tad mācītājs Uinns nevar atgūt naudu, ko pazaudējis uz cūkām? Kāpēc atraitne nevar atgūt savu nozagto sudraba šņaucamās tabakas dozi? Kāpēc mis Votsona nespēj uzbaroties? Nē — es teicu pats sev — no tā nekas nevar iznākt. Pastāstīju savas domas atraitnei, un viņa atbildēja, ka cilvēks ar lūg­šanām varot iegūt tikai «garīgus labumus». To es nespēju saprast, bet viņa man paskaidroja savu vārdu nozīmi — man esot jāpalīdz citiem cilvēkiem un jādara viss citu cilvēku labā, un jādomā vienmēr par citiem, nevis par sevi. Tad jau man savās domās jāpiemin arī mis Votsona!

Aizgāju mežā un ilgi pārdomāju, taču neatradu viņas uzskatos neko labu — tas bija izdevīgi tikai citiem cilvēkiem, tāpēc beigās nolēmu, ka vairs par to neraizēšos, bet izmetīšu šīs domas no galvas.

Dažreiz atraitne noveda mani savrup un sāka stāstīt par Dieva žēl sirdību tā, ka man vai siekalas sāka tecēt, bet tad atkal nākamajā die­nā mani sagrāba mis Votsona un visu apgrieza otrādi. Es nopratu, ka ir divējādas Dieva žēlastības, man, nabaga zēnam, ļoti patika atrait­nes Dieva žēlastība, bet, ja nācās izbaudīt mis Votsonas Dieva žē­lastību, tad nebija nekāda glābiņa. Es visu atkal pārdomāju un nolēmu, ka paļaušos uz atraitnes Dieva žēlastību, ja vien viņš mani pieņems, lai gan netiku gudrs, kāpēc gan lai viņš izturētos pret mani labāk nekā agrāk, jo es taču biju tāds muļķis un negodīgs, un zemu ļaužu.

Mans tēvs nebija redzēts vairāk nekā gadu, un man tas bija tīri pa prātam, es nevēlējos viņu vairs satikt. Viņš mani vienmēr mēdza pērt, kad bija skaidrā un varēja mani nogrābt; tāpēc tai laikā, kad viņš parādījās šeit, es slapstījos mežā.