Nesen viņu atrada noslīkušu, divpadsmit jūdžu attālumā no pilsētiņas, upes augštecē,— tā ļaudis stāstīja. Viņi vismaz domāja, ka slīkonis esot bijis viņš — viņa augumā, noskrandis, ar neparasti gariem matiem, tieši kā mans tēvs, bet seju nebija varējuši pazīt, tā tik ilgi gulējusi ūdenī, ka tai vairs nav bijis cilvēka līdzības. Ļaudis stāstīja — viņš esot peldējis ūdenī uz muguras. Viņu izvilka krastā un tur apbedīja. Bet es biju priecājies par agru, jo nejauši kaut ko atcerējos. Es labi zināju, ka noslīcis vīrietis ūdenī nepeld uz muguras, bet uz mutes. Tālab zināju, ka slīkonis nebija mans tēvs, bet sieviete vīrieša drēbēs. Man atkal kļuva baigi, jo domāju, ka vecais atkal pārradīsies, un to es nevēlējos.

Veselu mēnesi mēs šad tad spēlējām laupītājus, bet beidzot es atteicos. Tāpat darīja visi zēni. Mēs nevienu nebijām ne aplaupījuši, ne nogalinājuši, tikai ākstījāmies. Izbrāzāmies no meža un uzklupām cūku dzinējiem un sievām, kas ratiņos veda dārzeņus uz tirgu, bet nevienam nenovilkām ādu. Toms Sojers dēvēja cūkas par «zelta stieņiem», kāļus un citas saknes par «dārgakmeņiem», tad atgriezā­mies alā un lielījāmies ar saviem darbiem, un stāstījām, cik daudz ļaužu bijām nogalinājuši un ievainojuši. Bet es tur neredzēju nekādas jēgas.

Reiz Toms aizsūtīja kadu zenu pa pilsētu ar degošu nuju, ko nosauca par paroli (zīmi, ka bandai jāsapulcējas), un pavēstīja: viņš esot saņēmis slepenas ziņas no saviem spiegiem, ka nākamajā dienā liels pulks spāniešu tirgotāju un bagātu arābu apmetīšoties Holova alā ar divsimt ziloņiem un sešsimt kamieļiem, un tūkstoš nastu mūļiem, un visiem tiem būšot smagas dimanta kravas, un tos apsargā­šot tikai četri simti kareivju, bet mēs uzglūnēsim no paslēptuves, visus nogalināsim un dārgumus pievāksim. Toms teica, lai mēs uztrinot savus zobenus un sakārtojot šautenes, un esot gatavi. Viņš