Sākumā skolu ienīdu, bet pamazām manīju, ka sāku pierast. Kad pārlieku noguru, tad skolā neierados, bet pēriens, ko nākošajā dienā saņēmu, darīja man labu un sasparoja. Jo ilgāk gāju skolā, jo vieglāk man tas kļuva. Es sāku pierast arī pie atraitnes izdarībām, un tās man vairs nekrita uz nerviem. Tikai jutos kā iežņaugts, kad bija jādzīvo mājās un jāguļ gultā, bet pirms sala uznākšanas mēdzu izlavīties no mājas un pārgulēt mežā, un tā bija man tīrā atpūta. Vecais dzīves veids man patika labāk, bet pamazām iepatikās arī jaunais. Atraitne teica, ka es attīstoties lēni, bet labi un uzvedoties visai apmierinoši. Viņa piebilda, ka manis dēļ viņai neesot jākaunas.

Kādu rītu es brokastīs apgāzu sāls trauku. Atri sagrābu mazliet sāls, lai to pārsviestu pār kreiso plecu un atvairītu nelaimi, bet mis Votsona pasteidzās mani apsaukt. Viņa iebrēcās:

— Haklberij, rokas nost! Kādus niekus tu vienmēr dari!

Atraitne iebilda par mani labu vārdu, bet tas nevarēja novērst nelaimi, to es labi sapratu. Izgāju pēc brokastīm pavisam bēdīgs un noraizējies un mēģināju izdomāt, kas gan man atgadīsies un kā tas viss beigsies. Ir zināmi paņēmieni, kā atvairīt dažas nelaimes, bet tie šim gadījumam nebija piemēroti, tāpēc neko nemēģināju darīt, tikai klaiņoju nomākts un gaidīju, kas notiks.

Iegāju dārzā un pa kāpnītēm pārrāpos pāri augstajai dēļu sētai. Uz zemes bija sasnidzis sniegs, apmēram collu biezumā, un es tajā ieraudzīju cilvēka pēdas. Kāds bija nācis no akmens lauztuvēm, brīdi pakavējies pie žoga, tad apgājis apkārt visam dārzam. Šķita dīvaini, kāpēc šis cilvēks nebija ienācis dārzā, bet staigājis un stāvējis ārpusē. Nespēju to nekādi izskaidrot. Tas tiešām bija ļoti savādi. Gribēju pēdām sekot, bet vispirms noliecos un tās aplūkoju. Sākumā neko nepamanīju, bet tad redzēju, ka kreisā zābaka papēdī bija no lielām naglām izveidots krusts, lai aizbaidītu velnu.