Nākamajā mirklī es jau auļoju lejup pa nogāzi. Ik brīdi atskatījos sev pār plecu, bet neviena neredzēju. Vislielākajā ātrumā ieskrēju pie tiesneša Tečera. Viņš iesrfucās:

—  Ei, tu jau esi pavisam aizelsies, manu zēn! Vai esi atnācis pēc savas naudas?

—  Nē, ser,— es atbildēju,— vai tad ir atsūtīta?

—  Jā, vakar vakarā pienāca procenti par pusgadu — vairāk nekā simtpiecdesmit dolāru. Tā tev ir vesela bagātība. Labāk atļauj man to noguldīt pie taviem sešiem tūkstošiem, jo, tiklīdz naudu paņemsi, tūlīt to izdosi.

—  Nē, ser,— es atbildēju.— Negribu to izdot. Man tā nav va­jadzīga, arī tie seši tūkstoši ne. Es vēlētos, lai tos paņemtu jūs; atdodu jums tos sešus tūkstošus un visu pārējo.

Viņš neizpratnē mani uzlūkoja. Tad jautāja:

—  Ko tu ar to gribi sacīt, zēn?

Es atbildēju:

—  Lūdzu, nejautājiet man. Tikai paņemiet — jūs to darīsiet, vai

ne?

Viņš sacīja:

—  Patiesi esmu pārsteigts. Vai kaut kas noticis?

—  Lūdzu, ņemiet naudu,— es atbildēju,— un neko nejautājiet — tad man nevajadzēs melot.

Viņš kādu brīdi pārdomāja, tad sacīja:

—  Man šķiet, ka es saprotu. Tu gribi man uzticēt savu mantu — nevis atdot. Tā ir pareiza doma.

Tad viņš kaut ko uzrakstīja uz papīra, pārlasīja un sacīja:

—  Redzi —te stāv rakstīts: nododu pārziņā. Tas nozīmē, ka man tavs īpašums it kā jāpērk un par to tev jāmaksā. Te tev būs viens dolārs. Paraksties.

Es parakstījos un aizgāju.

Mis Votsonas nēģerim Džimam piederēja savelts spalvu kamols dūres lielumā, ko viņš bija izņēmis no vērša vēdera, un ar to viņš mēdza burties. Džims teica, ka šajā kamolā sēžot kāds gars, kas visu zinot. Tāpēc vakarā aizgāju pie viņa un pastāstīju, ka mans vecais atkal ieradies, ka esmu redzējis viņa pēdas sniegā.