Tas manu veco tā iepriecināja, ka viņš nekur vairs nevarēja rimties. Viņš solījās mani samizot zili melnu, ja es viņam nesagādāšot naudu. Aizņēmos trīs dolārus no tiesneša Tečera, tēvs tos sagrāba un nodzēra, staigāja apkārt bļaustīdamies, lādēdamies un draudēdams griezīgā balsī pa visu pilsētu līdz pašai pusnaktij. Tad viņu apcieti nāja, nākamajā dienā tiesāja un atkal ietupināja cietumā uz nedēļu. Bet viņš teica, ka esot apmierināts; nu viņš kļuvis noteicējs par savu dēlu un tam sakurināšot pirti.

Kad viņš iznāca no cietuma, jaunais tiesnesis sacīja, ka mēģināšot viņu padarīt par cilvēku. Viņš aizveda tēvu uz savu māju, apģērba tīrās un glītās drēbēs, aicināja viņu brokastīs, pusdienās un vakariņās kopā ar savu ģimeni un izturējās pret viņu ļoti tēvišķīgi. Pēc vakariņām tiesnesis runāja ar tēvu par atturību un citām tādām lietām, līdz vecais apraudājās un teica, ka bijis nelga un izniekojis savu dzīvi, bet tagad gan uzšķiršot jaunu lappusi savas dzīves grāmatā, kļūšot cilvēks, par kuru nevienam nebūšot jākaunas, un cerot, ka tiesnesis nebūšot lepns, nenicināšot viņu, bet viņam palīdzē­šot. Tiesnesis sacīja, ka viņš par šiem vārdiem gatavs viņu apskaut, un arī viņš raudāja, tāpat viņa sieva raudāja. Vecais teica, ka viņš esot cilvēks, ko vēl neviens neesot sapratis, un tiesnesis atbildēja, ka viņš tam ticot. Vecais sacīja, ka pagrimušam cilvēkam vajadzīga līdzjūtība, tiesnesis viņam piekrita, un viņi visi atkal raudāja. Un, kad bija jāiet gulēt, vecais piecēlās, izstiepa rokas un sacīja:

— Redziet manu roku, džentlmeņi un lēdijas, satveriet to un cieši paspiediet! Sī roka līdz šim bijusi cūkas roka, bet tā tas vairs nebūs, tagad šī roka pieder vīram, kurš sācis jaunu dzīvi un drīzāk nomirs nekā atgriezīsies vecajā dzīvē. Iegaumējiet un neaizmirstiet šos vārdus. Tā tagad ir tīra roka — satveriet to un nebaidieties.