Viņi spieda tam roku cits pēc cita, un visi raudāja. Tiesneša sieva šo roku pat noskūpstīja. Tad mans vecais parakstīja solījumu — pavilka apakšā ķeksi. Tiesnesis teica, ka tas esot svēts brīdis, ko vajagot atcerēties, vai ko tamlīdzīgu. Tad viņi ieveda manu tēvu skaistā istabā, kas bija domāta viesiem. Naktī manam vecajam uznāca briesmīgas slāpes, viņš izkāpa uz durvju portāla jumta, nolaidās pa pīlāru lejā un pārdeva savus jaunos svārkus par krūzi četrdesmitgrādīga degvīna, tad uzrāpās atpakaļ un jutās lieliski. Rīta pusē viņš atkal izlīda ārā, pietempies kā zeķe, nokrita no artā1 divās vietās salaužot sev kreiso roku, un gandrīz nosala, līdz sau1 uzlecot, kāds viņu atrada. Un, kad apskatīja skaisto istabu, k ir vii bija gulējis, tur vajadzēja ar loti izmērīt dziļumu un tad varēj braul ar laivu.

Tiesnesis bija dziļi sarūgtināts. Viņš teica, ka manu tēvu, tiekas,

varētu izlabot tikai pamatīgs bises lādiņš, cita ceļa viņš nezir'ot.

jt

ej

jf

Sestā nodaļa

Drīz mans vecais bija atkal uz kājām un skraidīja apkārJ viņš, iesūdzēja tiesnesi Tečeru tiesā, lai tā piespriestu tēvam manu r .iudu;., viņš uzbruka arī man tāpēc, ka eju skolā. Pāris reižu viņš mani nogrāba un piekāva, bet es tomēr gāju skolā, paslēpos vai aizbēgu no viņa. Agrāk es nemaz tā nevēlējos iet skolā, bet tagad nolēmu iet, vecajam par spīti. Tiesas izmeklēšana vilkās ļoti ilgi — šķita, ka viņi prāvu nemaz nesāks, tāpēc šad tad aizņēmos divus trīs dolārus no tiesneša, ko iedot vecajam, lai atpirktos no pēriena. Katru reizi, saņēmis naudu, viņš piedzērās un piedzēries briesmīgi trokšņoja pilsētā, un pēc šiem tračiem viņu vienmēr ielika cietumā. Viņam tur tīri labi patika — tāda dzīve viņām bija īsti pa prātam.