Atraitnei apnika, ka viņš pārāk bieži slaistījās ap viņas māju, tāpēc viņa beidzot pateica, ka necietīs šo apkārt ložņāšanu un sagādās viņam nepatikšanas. Vai viņš tiešām bija traks!? Viņš atbildēja, ka parādīšot, kas ir Haka Fina saimnieks. Kādā pavasara dienā viņš man uzglūnēja, notvēra mani un aizveda lafoā trīs jūdzes augšup pa upi, piestāja Ilinoisas krastā, ko klāja biezs mežs un kur nebija nekādu māju, tikai viena baļķu būda tik dziļā biezoknī, ka būdu pat nevarēja atrast, ja nezināja, kur tā atrodas.

Visu laiku viņš turēja mani pie sevis, un man neradās izdevība aizbēgt. Mēs dzīvojām šajā vecajā būdā, un viņš vienmēr aizslēdza durvis, bet atslēgu naktīs nolika sev pagalvī. Viņam bija bise, ko viņš laikam bija nozadzis; mēs zvejojām un medījām, un tā pārtikām. Sad un tad viņš mani ieslēdza un devās uz trīs jūdzes attālo bodīti pie kuģa piestātnes, iemainīja tur zivis un medījumus pret viskiju, atnesa to mājās, piedzērās, jutās lieliski un pēra mani. Beidzot atraitne uzzināja, kur es atrodos, un atsūtīja kādu cilvēku, lai tas pamēģinātu mani aizvest, bet vecais viņu aizbiedēja ar savu bisi. Es jau biju pie šīs dzīves pieradis, un man tā pat iepatikās, atskaitot pērienu.

Es biju laisks un jautrs, omulīgi slaistījos, visu dienu smēķēdams < vējo ns, man nebija grāmatu, nevajadzēja mācīties. Pagāja >.k nekā divi mēneši, manas drēbes savalkā jās un noplīsa, un es . prat , kā man varēja patikt dzīve pie atraitnes: tur vajadzēja ii jātie ēst no šķīvja, sasukāt matus, gulēt gultā, kārtīgi celties un vienmēr vernēt pie grāmatām un vēl paciest, ka vecā mis Votsona mani pa;tāvīgi knābāja. Es vairs nevēlējos atgriezties. Biju atmetis lamāšani s, jo atraitnei tā nepatika, bet tagad atkal atsāku lamāties, jo tēvs r°ko neiebilda. Mežā vispār bija tīri jauka dzīve.

Taču \r laiku vecais sāka pārāk bieži cilāt riekstkoka nūju, un es nespēj i izturēt. Es biju viss vienos zilumos. Viņš arī pārāk bieži izgāja un mani ieslēdza.