Viņš teica, ka to tikai gribot redzēt, kā atraitne mani dabūšot, "'iņš mani turēšot acīs, un, ja viņi taisītos izspēlēt šādu joku pret viņu,

viņam esot zināma kāda vieta sešu vai septiņu jūdžu tālu, tur viņš mani nobēdzināšot — tad viņi varēšot mani meklēt, vai no kājām krizdami, bet tikpat neatradīšot. Tas manī atkal iedvesa šausmas, bet tikai uz mirkli — apsvēru, ka es jau nu negaidīšu, kamēr viņš to sataisīsies darīt.

Tēvs pavēlēja man aiziet līdz laivai un atnest visu, ko bija atvedis. Tur bija maiss ar piecdesmit mārciņām kukurūzas miltu, cūkas šķiņķis, pulveris un skrotis, četru galonu liela pudele ar viskiju, veca grāmata un divas avīzes prapjiem, un gabals tauvas. Es uzkrāvu sev lielu nastu, atstiepu to, tad aizgāju atpakaļ un apsēdos laivas priekšgalā, lai atpūstos. Visu pārdomāju un nolēmu, ka aizbēgšu mežā ar bisi un dažām makšķerēm. Neapmetīšos nevienā vietā, bet klaiņošu pa visu novadu, visvairāk naktīs, pārtikšu no zivīm un medījumiem un aiziešu tik tālu, ka ne tēvs, ne atraitne nekad vairs nevarēs mani atrast. Apņēmos vēl šonakt izzāģēt baļķi un aizbēgt, ja tēvs būs pamatīgi piedzēries, par to nešaubījos. Biju tā iegrimis domās, ka neapjautu, cik ilgi sēžu, līdz vecais sāka aurot un saukt, vai es esot aizmidzis vai noslīcis.

Sanesu būdā visas mantas, un tad jau bija krietni satumsis. Kamēr vārīju vakariņas, vecais iekampa pāris malku un no tiem iesila, un sāka atkal ārdīties. Viņš jau bija sameties pilsētā, visu nakti vāļājies grāvī, un viņa izskats bija atbaidošs. Iedzēris viņš vienmēr sāka lamāt valdību. Šoreiz viņš teica:

— Va' tā ir valdība! Nu raugi, pēc kā tas izskatās! Tā izdod likumu, kas atļauj atņemt cilvēkam viņa dēlu — viņa paša dēlu, kura dēļ viņš izcietis tik daudz rūpju un baiļu, līdz to uzaudzinājis — ar lieliem izdevumiem. Jā, tieši tad, kad cilvēks beidzot uzaudzinājis savu dēlu, kas tagad varētu sākt strādāt, lai rūpētos par tēvu un dotu viņam atpūtu, tad likums grib dēlu atņemt, un to viņi sauc par valdību! Bet tas jau nav viss.