Es atkal apsēdos, viss drebēdams, un izvilku savu pīpi, lai uzvilktu dūmu, jo māja tagad bija tik klusa kā izmirusi un atraitne mani nevarēja novērot. Pēc ilgāka laika dzirdēju, ka pilsētas torņa pulkstenis nozvanīja — dun-dun-dun — divpadsmit reizes, tad atkal viss bija kluss. Klusāks nekā jebkad. Drīz dzirdēju, ka kaut kur lūst kāds zariņš, apakšā starp tumšajiem kokiem kaut kas kustējās. Es sēdēju nekustēdamies un klausījos. Pēkšņi izdzirdēju apakšā klusu ņaudienu. Tas tik bija lieliski! Es arī, cik klusi vien spēdams, atņaudēju pretim, nodzēsu uguni un izrāpos pa logu uz šķūņa jumta. Tad nošļūcu zemē, ielavījos starp kokiem, un, protams, tur mani gaidīja Toms Sojers.
Otra nodaļa
Uz pirkstgaliem mēs gājām pa taku starp kokiem turp, kur beidzās atraitnes dārzs, pieliekdamies, lai zari nesķrāpētu mūsu galvas. Ejot gar virtuvi, es paklupu pret kādu sakni un sacēlu troksni. Mēs nogūlāmies pie zemes un nekustējāmies. Mis Votsonas lielais nēģeris, vārdā Džims, sēdēja virtuves durvīs, varējām viņu skaidri saskatīt, jo viņam aiz muguras dega svece. Viņš piecēlās, izstiepa kaklu un kādu mirkli klausījās. Tad viņš jautāja:
— Kas tur ir?
Nēģeris klausījās, tad uz pirkstgaliem ienāca dārzā un nostājās tieši starp mums, mēs varējām viņam gandrīz vai pieskarties. Pagāja vairākas minūtes, nebija dzirdama neviena skaņa, un mēs bijām viens otram tik tuvu. Man ieniezējās kājas stilbs, bet es nekasījos, tad sāka niezēt auss, tad mugura tieši starp pleciem. Šķita, ka nomiršu, ja nepakasīšos. Es to pēc tam esmu vairākkārt piedzīvojis. Ja esi smalkā sabiedrībā vai bērēs vai gribi iemigt, kad nenāk miegs,— īsi sakot, ja esi kaut kur, kur nedrīkst kasīties, miesa sāk niezēt tūkstoš vietās. Tad Džims sacīja: