— Klau, kas jūs esat? Kur jūs esat? Lai es izputu, ja kaut ko nesadzirdēju! Es zinu, ko darīšu: apsēdīšos šepat un klausīšos, līdz dzirdēšu atkal to troksni.
Tad viņš nosēdās zemē starp mani un Tomu. Viņš atslēja muguru pret kādu koku un izstiepa kājas, līdz viena viņa kāja gandrīz pieskārās manējai. Man sāka niezēt deguns. Tas tā niezēja, ka man acīs sasprāga asaras. Bet es nekasījos. Tad deguns sāka niezēt iekšpusē. Tad ieniezējās kaut kas zem deguna. Es nesapratu, kā lai noguļu nekustēdamies. Sis sasodītais stāvoklis turpinājās sešas vai septiņas minūtes, bet laiks šķita daudz ilgāks. Tagad man niezēja kādās vienpadsmit vietās. Es jau domāju, ka nevarēšu vairs ne mirkli ilgāk izturēt, bet sakodu zobus un mēģināju paciesties. Tieši tad Džims sāka dziļi elpot, pēc tam krākt, un es tūlīt jutos ļoti labi.
Toms man deva zīmi — mazliet paklakšķināja ar mēli —, un mēs četrrāpus līdām projām. Kad bijām tā aizlīduši kādas desmit pēdas, Toms pačukstēja, ka gribot joka pēc piesiet Džimu pie koka. Bet es teicu:— Nē!— jo viņš varēja atmosties, sacelt traci, un tad mājinieki pamanītu, ka neesmu savā istabā. Tad Toms sacīja, ka viņam neesot pietiekami daudz sveču, viņš ielīdīšot virtuvē un paņemšot vēl dažas. Es gan nevēlējos, lai viņš to darītu, un teicu, ka Džims var atmosties un atkal mums sekot. Bet Toms tomēr gribēja pamēģināt, tā mēs ielavījāmies virtuvē, paņēmām trīs sveces, un Toms nolika uz galda piecus centus samaksai. Tad mēs atkal izgājām ārā, un es gandrīz vai svīdu aiz bailēm, lai tikai tiktu projām.
Bet nekas nelīdzēja, Toms pielīda četrrāpus pie Džima, lai viņu izjokotu. Es gaidīju, manuprāt, diezgan ilgu laiku, apkārtne bija tik klusa un vientulīga.
Kad Toms atnāca, mēs devāmies pa taku gar dārza žogu un beidzot nonācām līdz stāvai kraujai mājas otrajā pusē. Toms pastāstīja, ka viņš noņēmis Džima cepuri un pakāris to zarā, tieši viņam virs galvas. Džims mazliet sakustējies, bet neatmodies.