Vēlāk Džims stāstīja, ka raganas esot viņu apbūrušas un iemidzinājušas, tad jājušas uz viņa cauri visam štatam un vēlāk atkal nolikušas viņu atpakaļ zem koka, tikai cepuri pakārušas zarā, lai parādītu, kas to darījis. Citreiz Džims stāstīja, ka tās uz viņa aizjājušas līdz Jaunorleānai, un ikreiz stāstot viņš attēloja jājienu aizvien plašāk, līdz beidzot apgalvoja, ka raganas uz viņa jājušas apkārt visai pasaulei un nodzinušas gandrīz vai līdz nāvei, viņa mugura bijusi noberzta vienās tulznās. Džims kļuva par šo atgadījumu tik lepns, ka gandrīz vairs neievēroja citus nēģerus. Bet nēģeri nāca no jūdzēm attāliem novadiem, lai dzirdētu Džimu stāstām, un viņš kļuva ievērojamākais nēģeris savā apvidū. Svešie nēģeri stāvēja ar vaļējām mutēm un skatījās viņā kā brīnumā. Nēģeri vienmēr stāsta par raganām, sēdēdami vakaros pie degoša pavarda virtuvē, bet, ja par tām stāstīja kāds cits nēģeris un šķitās kaut ko no raganām saprotam, Džims mēdza pārtraukt viņa stāstu un iesaukties:
— Hm! Ko gan tu zini par raganām?
Tad nēģerim bija mute ciet un neviens viņam vairs nepievērsa uzmanību. Džims vienmēr valkāja to piecu centu gabalu auklā sev ap kaklu un teica, ka tas esot amulets, ko velns viņam iedevis pats ar savu roku un sacījis, ka viņš ar to varot izdziedināt jebkuru slimnieku un atsaukt raganas, kad vien vēloties, vajagot tikai pačukstēt burvja vārdus, bet Džims nekad neatklāja, ko viņš tur čukst. Nēģeri nāca no malu malām un deva Džimam visu, kas viņiem bija, lai tikai paskatītos uz šo piecu centu monētu, bet nepieskārās tai tāpēc, ka to bija turējis rokā pats velns. Džims kļuva nolaidīgs darbā, tik ļoti viņš uzpūtās, tālab ka bija redzējis velnu un uz savas muguras izjādinājis raganas.
Nu tad tā. Kad Toms un es nonācām pie kraujas, mēs noskatījāmies lejup uz pilsētiņu un redzējām, ka trīs vai četrās vietās mirgo uguntiņas, tur varbūt kāds bija slims, bet pāri mums brīnišķīgi dzirkstīja zvaigznes, un lejā, netālu no pilsētiņas, plūda upe — veselu jūdzi plata, briesmīgi klusa un varena.