Anatols Imermanis
HAMBURGAS ORĀKULS
lidosta Fūlsbitela
Pārlasiet manus pirms pieciem gadiem iespiestos rakstus. Tur jūs jau atradīsiet mūsu šodienu: ekonomisku uzplaukumu uz garīgas nabadzības rēķina; ieročus Alžīrijas nemierniekiem un cietumus vācu radikāļiem; skaļas runas par pasaules iekarošanu bez asins izliešanas, ar eksporta palīdzību, un pusčukstus «pārāk maz žīdu nosists».
MAGNUSS MENKUPS
«Man ir pamats domāt, ka manai dzīvībai draud briesmas.»
Kas to sacīja — mirstošs cilvēks vai skaļrunis? No kurienes nāca šis vaids — no cilpas savilktas rīkles vai no metāla rupora? Reizes desmit pēc kārtas — viens un tas pats teikums, bungādiņas plosošs kliedziens pēc palīdzības.
Mūns pamodās. Pagāja dažas sekundes, kamēr apmiglotajai apziņai izdevās atšķirt realitāti no sapņiem. Teikums bija no detektīvu aģentūrai «Mūns un Deilijs» adresētās Magnusa Menkupa vēstules, kas bija tos pamudinājusi izlidot uz Vāciju. Bet balss patiešām atskanēja no skaļruņa, patīkama sievietes balss ar vieglu vācu akcentu:
— «Lufthanzas» lidmašīna izmet īpašu loku pāri Hamburgas okeāna priekšpostenim — Kukshāfenai. Līdz pirmajam pasaules karam mūsu osta bija vislielākā pasaulē pēc Londonas un Ņujorkas. Gandrīz pilnīgi sagrauta otrajā pasaules karā sabiedroto aviācijas uzlidojumos, tā pašlaik ieņem piekto vietu Eiropā pēc Londonas, Roterdamas, Antverpenes un Marseļas. Hamburgas osta kā pirmā pasaulē tika apgādāta ar radaru sistēmu, kas atļauj izvadāt kuģus ar radio palīdzību visbiezākajā miglā…