Mūns paskatījās pa iluminatoru. Ir jēdzieni, par kuriem var taurēt, cik grib, tomēr tie paliek abstrakcijas bez miesas. Tikai tagad, ieraudzījis zem sevis neskaitāmus elevatorus, noliktavas, portālceltņus, nepārtrauktu autokāru un pasažieru straumi, ko kāri ierija segtas pārejas no krastmalas uz okeāna laineru daudzstāvu klājiem, velkoņu, kuteru, naftas pārliešanas baržu drūzmēšanos ap milzīgiem preču tvaikoņiem un tankkuģiem, Mūns īsteni apjēdza izdaudzināto «ekonomisko brīnumu».
Pēckara Vāciju viņš pietiekami pazina no Deilija gleznainajiem nostāstiem. Deilijs vairākus gadus bija kalpojis okupācijas karaspēkā. Izļodzīti namu grausti, krāmu tirgi katrā laukumā, izmisušas atraitnes, kas mainīja vīra svētdienas uzvalku pret kilogramu eksporta bekona vai sevi pret amerikāņu cigarešu paciņu …
— Kas tad īstenībā uzvarējis karā — viņi vai mēs? — šis Deilijam adresētais ironiskais jautājums palika bez atbildes. Pagriezis galvu, Mūns pārliecinājās, ka blakus sēdeklis tukšs. Kamēr viņš gulēja, Deilijs nebija zaudējis laiku un tagad pilnā sparā flirtēja ar kādu melnādainu skaistuli. Nēģeriete, varbūt arī berberiete, — tā varēja būt gan no harēma aizbēgusi musulmaņu valdnieka mīļotā sieva, gan kādam Hamburgas restorānam angažēta vēderdejas izpildītāja.