— Esmu pārsteigts! — Mūns neticīgi paskatījās uz savu kompanjonu.
— Es arī! — Deilijs pamāja. — Kāds nekauņa! Redz mani otro reizi mūža un jau prasa aizdot.
— Bet jūs? Līdz šim «nebiju pamanījis jūsu raksturā filantropa tieksmes. Tikpat labi varējāt iemest savu naudu kanalizācijas lūkā.
— Tiesa gan, — Deilijs nopūtās. — Laimīgā kārtā apjēdzu, ka tā osta ar iedzeršanu par pusmaksu, uz kurieni viņš mani par varēm stiepa, izmaksātu daudz dārgāk… Pie tam, vai tad es nevaru kaut reizi atļauties patriotiskas jūtas? Galu galā — tautietis!
— Viens no mums ir pilnīgs idiots, — Mūns norūca.
— Iespējams, — Deilijs labprāt piekrita.
— Atvainojiet mani! — pie mašīnas ātrā solī pienāca Menkups. — Man uzplijās kāda spāniete. Viņa lidojumā uz Berlīni grib divās stundās apskatīt visu pilsētu. Vajadzēja nolasīt veselu lekciju par Hamburgas vēsturiskajām vietām.
— Daudz vienkāršāk būtu iestāstīt, ka jūs neesat nekāds ceļvedis, — Deilijs teica.
— Nē! Pats esmu trīs reizes izbraukājis Spāniju, un pat ielas regulētājs tur gatavs pamest savu posteni, lai parādītu jums viesnīcu.
— īpašu pretimnākšanu izrādīja tie policisti, kas toreiz tiešā ceļā nogādāja jūs uz vācu lidmašīnu, — Mūns pasmīnēja, atceredamies Menkupa nelikumīgo apcietināšanu Madridē par «ITamburgas Orākula» izdošanu.
Menkups sadrūma. Klusēdams viņš palīdzēja novietot čemodānus bagāžniekā, klusēdams ieslēdza motoru. Kad lidostas ēka pazuda aiz pagrieziena, Menkups ierunājās: