Pats Menkups kaut kur kavējās. Acīm viņu meklēdams, Mūns ieraudzīja savus Lisabonā iekāpušos ceļabiedrus. Nēģeru studenti, jauniņu vācu meiteņu ielenkti, gaidīja autobusu — ekspresi. Pazīšanās iniciatīva neapšaubāmi piederēja sieviešu dzimumam. Jautri smiedamās, meitenes deva jaunajiem paziņām adreses un telefonus. Viena, uz pirkstgaliem pastiepusies, noskūpstīja milzīgu nēģeri ar neticami violetu ādas krāsu.

Tūlīt pēc tam Mūns kļuva par liecinieku vēl vienam skūpstam. Vispirms viņš ieraudzīja pa taksīša logu iz­kārušos žilbinoši melnu rociņu, kura satvēra Deilija pa­sniegto krokodilādas neseseru. Deilijs noliecās, galanti piespieda lūpas pie rokas, un taksometrs aizbrauca. Mūns pašūpoja galvu. Izdabūt cauri muitai lietiņu, kuras vēr­tība neveiksmes gadījumā tiktu aplēsta ar ieslodzījuma gadiem, un apmierināties ar rokas skūpstu — tas nemaz neizskatījās pēc Deilija. Vai tiešām bruņinieku pilis uz reklāmas stenda atmodinājušas viņā līdz šim svešo augst­sirdīgo vēlēšanos pakalpot daiļām dāmām? Bet tad notika kaut kas vēl neaptveramāks. Deilijam tuvojās amerikāņu pilots — tas pats, kas nezināšanas dēļ joprojām uzskatīja, ka Deilijs ir no policijas dienesta. Tagad viņš vairs nelīgojās, tieši otrādi — veikli pārskaitīja banknotes, ku­ras Deilijs izvilka no kabatas.

Deilijs satvēra ceļasomu, no kuras līdz šim nebija šķī­ries, un, apmierināti svilpodams, nāca pie Mūna.