Negaidot, kamēr atvedīs pēdu dzinēju suni, Šeļga sāka rūpīgi pārmeklēt vasarnīcu, vispirms bēniņus.

Visās malās mētājās gruži, saplēsti stikli, tapešu dris- kas, sarūsējušas konservu bundžas. Logi aizausti zirnekļu tīkliem, kaktos — pelējums, sēnes. Vasarnīca, kā redzams, pamesta jau kopš 1918. gada. Apdzīvota izrādījās vienīgi virtuve un istaba ar dzelzs gultu. Nekur nebija saskatā­mas pat pazīmes, kas liecinātu par ērtībām, nekādu ēdiena palieku, izņemot nogalinātā kabatā atrasto franču mai­zīti un tējas desas gabalu.

Te nav dzīvots, šurp braukts darīt kaut ko slēpjamu. Tāds bija pirmais secinājums, kādu Seļga izdarīja pēc vasarnīcas pārmeklēšanas. Virtuves apskate parādīja, ka šeit strādāts ar kaut kādiem ķīmiskiem preparātiem.

Izpētot pelnu čupiņas uz plīts zem dūmtvera, kur acīm redzot tika izdarīti ķīmiskie mēģinājumi, pāršķirstot da­žas brošūras ar uzlocītiem lapu stūriem, viņš konstatēja: nodurtais vīrs nodarbojies ar parasto pirotehniku[1].

Tāds prāta slēdziens iedzina Šelgu strupceļā. Viņš vēl­reiz pārmeklēja nogalinātā drēbes, nekas jauns netika at­rasts. Tad viņš tuvojās jautājumam no citas puses.