Pēdas pie loga rādīja, ka slepkavas bijuši divi, ka viņi iekļuvuši caur logu, nenovēršami riskēdami sastapt pretestību, jo cilvēks vasarnīcā nevarēja nedzirdēt brakšķam slēģi, kad to lauza vaļā.
Tas nozīmēja, ka slepkavām par katru cenu vajadzējis vai nu iegūt ko ārkārtīgi svarīgu, vai arī nonāvēt cilvēku vasarnīcā.
Tālāk: ja pieņem, ka slepkavas gribējuši viņu vienkārši nonāvēt, tad, pirmkārt, to varēja izdarīt vienkāršāk — teiksim, uzglūnēt viņam kaut kur pa ceļam uz vasarnīcu, un, otrkārt, nogalinātā stāvoklis uz gultas rādīja, ka viņš spīdzināts un tikai pēc tam nodurts. Slepkavas pūlējušies uzzināt no šī cilvēka kaut ko tādu, ko viņš nav gribējis teikt.
Ko spīdzinātāji varēja viņam prasīt? Naudu? Grūti iedomāties, ka cilvēks, dodamies naktī uz pamestu vasarnīcu nodarboties ar pirotehniku, ņemtu līdz lielu naudu. Ticamāk — slepkavas gribēja uzzināt kādu noslēpumu, kas saistīts ar nogalinātā nakts nodarbībām.
Tādā veidā domu gaita ierosināja Šelgu vēlreiz pārmeklēt virtuvi. Viņš atstūma no sienas kastes un atrada kvadrātveidīgu lūku uz pagrabu, kādus vasarnīcās bieži ierīko tieši zem virtuves grīdas. Taraškins aizdedzināja sveces galu un nogulās uz vēdera, apgaismodams miklo pagrīdi, kurā Seļga uzmanīgi nolaidās pa pussagruvu- šām, slidenām kāpnēm.