Seļga panāca vīrieti ar bārdiņu. Kādu laiku viņi so­ļoja klusēdami. Nogriezās Arodbiedrību bulvārī.

—   Jūs esat pārsteidzoši līdzīgs nogalinātajam, — Seļga ierunājās.

—   Man to vairākkārt nācies dzirdēt, mans uzvārds Pjankovs-Pitkevičs, — labprāt atbildēja vīrietis ar bār­diņu. — Vakardienas vakara avīzē es izlasīju par Gariņa noslepkavošanu. Tas ir briesmīgi. Es labi pazinu šo cil­vēku. Lietpratīgs darbinieks, lielisks ķīmiķis^Es bieži biju viņa laboratorijā Krestovkas salā. Viņš gatavoja lielu atklājumu kara ķīmijā. Vai jums ir priekšstats par tā saucamajām dūmu svecēm?

■ Seļga pašķielēja uz runātāju, neatbildēja, pajautāja:

—   Kā jūs domājat — vai Gariņa noslepkavošana saistīta ar Polijas interesēm?

—   Nedomāju vis. Slepkavības cēloņi ir daudz dzi­ļāki. Ziņas par Gariņa darbiem nokļuva amerikāņu presē. Polija varēja būt vienīgi starpinstance.

Uz bulvāra Seļga piedāvāja apsēsties. Gājējus nere­dzēja. Seļga izņēma no portfeļa izgriezumus no krievu un ārzemju laikrakstiem, izklāja uz ceļgaliem.

—   Jūs sakāt, ka Garins strādāja ķīmijas nozarē un ziņas par viņu nokļuva ārzemju presē? Te šis tas sakrīt ar jūsu vārdiem, šis tas nav visai skaidrs. Lūk — izlasiet:

«… Amerikā izraisījis interesi ziņojums no Ļeņingradas par kāda krievu izgudrotāja darbiem. Domā, ka viņa aparātam pie- mit vislielākais graujošais spēks no visiem lidz šim pazīstama­jiem.»