Vīrietis ar bārdiņu pavērās viņā, nolaida skropstas un atbildēja ļoti laipni:
— Lūdzu.
— Esmu kriminālizmeklēšanas aģents, — Seļga teica, pavērdams apliecību, — varbūt uzmeklēsim sarunai piemērotāku vietu.
— Jūs gribat mani arestēt?
— Nenāk ne prātā. Es gribu jūs brīdināt, ka polis, kas izskrēja no šejienes, taisās jūs nogalināt, tāpat kā vakar Krestovkas salā viņš nogalināja inženieri Gariņu.
Vīrietis ar bārdiņu uz brīdi iegrima domās. Ne pieklājība, ne miers viņu neatstāja.
— Lūdzu, — viņš teica, — iesim, man ir ceturtdaļstundas brīva laika.
8.
Uz ielas galvenā pasta tuvumā pie Šelgas pieskrēja dežurējošais aģents, viss pietvīcis, seja sarkanos plankumos:
— Biedri Seļga, viņš aizbēga.
— Kāpēc jūs viņu aizlaidāt?
— Viņu gaidīja automobilis, biedri Šeļga.
— Kur jūsu motocikls?
— Tur mētājas, — aģents atteica, norādīdams uz motociklu simt soļu no galvenā pasta durvīm, — viņš pieskrēja un ar nazi pa riepu. Es iesvilpos. Viņš — mašīnā un … prom.
— Vai automobiļa numuru ieverojat?
— Nē.
— Es iesniegšu par jums raportu.
— Ko tad es varēju darīt, kad numurs bija tīšām viscaur notriepts ar dubļiem!
— Labi. Ejiet uz nodaļu, būšu tur pēc divdesmit minūtēm.