— Jūs skatāties, vai man nav tulznas no airiem, biedri Seļga… Redzat — divas čulgas, tas rāda, ka slikti airēju un ka pirms divām dienām es tiešām nepārtraukti airēju apmēram pusotras stundas, vezdams Gariņu ar laivu uz Krestovkas salu . .. Vai šīs ziņas jūs apmierina?
Seļga nolaida viņa roku un iesmējās.
— Jūs esat goda vīrs, biedri Pitkevič, ar jums būtu interesanti pacīkstēties tā nopietni.
— No nopietnas cīņas es nekad neatsakos.
— Sakiet, Pitkevič, — vai jūs jau agrāk pazināt šo poli ar četriem pirkstiem?
— Jūs gribat zināt, kāpēc es biju pārsteigts, ieraudzīdams roku ar četriem pirkstiem? Jums ļoti vērīga acs, biedri Seļga. Jā, es biju pārsteigts … vēl vairāk — es nobijos.
— Kāpēc?
— To nu es jums neteikšu.
Seļga pakodīja virslūpu. Raudzījās tukšajā bulvārī.
Pitkevičs turpināja:
— Viņam sakropļota ne tikai roka, — viņam ir bries- miga rēta pāri visām krūtīm. Sakropļoja viņu Garins tūkstoš deviņi simti deviņpadsmitajā gadā. Sā cilvēka vārds Stass Tiklinskis …
— Vai tiešām, — Seļga iejautājās, — nelaiķis Garins viņu sakropļoja ar to pašu paņēmienu, ar kādu viņš grieza pušu trīscollīgus dēļus?
Pitkevičs strauji pagrieza galvu uz sarunu biedra pusi, un viņi kādu brīdi skatījās viens otram acīs: viens mierīgi un neizdibināmi, otrs jautri un atklāti.