— Tomēr jūs taisāties mani arestēt, biedri Seļga?
— Nē … To mēs vienmēr pagūsim.
— Jums taisnība. Es zinu daudz. Bet, protams, ne ar kādiem piespiedu līdzekļiem jūs neizdabūsiet no manis to, ko es negribu atklāt. Noziegumā es neesmu iejaukts, to jūs paši zināt. Ja vēlaties — spēlēsim ar atklātām kārtīm. Cīņas noteikumi: pēc pamatīga trieciena mēs sastapsimies un vaļsirdīgi izrunāsimies. Tas būs kas līdzīgs šaha partijai. Aizliegti paņēmieni — nosist vienam otru līdz nāvei. Starp citu, kamēr mēs runājām, jums draudēja nāves briesmas, varat nešaubīties, — es nejokoju. Ja jūsu vietā būtu sēdējis Stass Tiklinskis, tad es, teiksim, apskatītos visapkārt — nevienas dzīvas dvēseles — un nesteigdamies aizietu uz Senāta laukumu, bet viņu atrastu uz šī sola neglābjami mirušu, ar riebīgiem plankumiem uz miesas. Taču, atkārtoju, pret jums šos trikus es nelietošu. Vēlaties partiju?
— Labi. Piekrītu, — Seļga attrauca, zibsnīdams acīm. — Uzbrukšu es, pirmais, — vai ne?
— Skaidrs, ja jūs nebūtu notvēruši mani pastā, es pats, protams, nepiedāvātu jums šādu spēli. Bet, kas attiecas uz četrpirkstaino poli, apsolos palīdzēt viņu sameklēt. Lai kur viņu sastapšu, es nekavējoties jums ziņošu pa telefonu vai telegrāfu.
— Labi. Bet nu, Pitkevič, parādiet, kas tas par daiktu, ar kuru jūs draudat…
Pitkevičs pašūpoja galvu, iesmējās: «Lai notiek pēc jūsu prāta — spēle ar atklātām kārtīm,» — un uzmanīgi izņēma no sānkabatas plakanu kārbu. Tajā atradās metālā caurulīte, apmēram pirksta resnumā.