—   Babičevs, — namu pārvaldnieks, — viņš pateica, izdvesdams spēcīgu kandžas smaku, — Puškarskas ielā, divdesmit ceturtais numurs, dzīvokļu sabiedrība.

—   Vai jūs atnesāt saini?

—   Es atnesu. No dzīvokļa numur trīspadsmit… Tas ir nevis galvenajā korpusā, bet piebūvē. Mums nu jau otro dienu pazudis iemītnieks. Šodien pasaucām miliciju, durvis atvērām, sastādījām aktu, kā to prasa likums, — namu pārvaldnieks aizsedza ar roku muti, viņa vaigi pie­sarka, acis mazliet izspiedās uz āru, kļuva miklas, kan­džas smaka piepildīja istabu, — tātad šo saini es papil­dus atradu krāsnī.

—   Pazudušā iemītnieka uzvārds?

—   Ivans Aleksejevičs Saveļjevs.

Seļga attina saini. Tur atradās Pjatkova-Pitkeviča fotogrāfijā, matu suka, šķēres un pudelīte ar tumšu šķid­rumu, matu krāsa.

—   Kur Saveļjevs strādāja?

—   Zinātnes nozarē. Kad mums vēdināšanas caurule pārplīsa, komiteja griezās pie viņa … Viņš — «ar lie­lāko prieku,» saka, «jums palīdzētu, bet esmu ķīmiķis.»

—   Vai viņš bieži pa naktīm nebija dzīvokli?

—   Pa naktīm? Nē. Nav manīts. — Namu pārvald­nieks atkal aizsedza muti. — Tikko gaismiņa — viņš prom no sētas, tas tiesa. Bet lai pa naktīm … nav ma­nīts, piedzērušu ar neesam redzējuši.

—   Vai paziņas pie viņa nāca?

—   Nav manīts.

Selga pa telefonu sazinājās ar Petrogradas puses mi­licijas nodaļu. Izrādījās — nama piebūvē Puškarskas ielā divdesmit četri tiešam dzīvoja Saveļjevs Ivans Alek- sejevičs, trīsdesmit sešus gadus vecs inženieris ķīmiķis. Apmeties Puškarskas ielā februārī ar personas apliecību, ko izsniegusi Tambovas milicija.