Vasarnīca nīkulīgā bērzu birztalā likās neapdzī­vota — lievenis sapuvis, logi aizslēģoti un aizsisti ar dē­ļiem. Mezonīnā izdauzītas rūtis, mājas stūri zem notek­cauruļu atliekām apauguši ar sūnām, zem palodzēm kuploja balandas.

—   Jums taisnība — tur kāds dzīvo, — Šeļga teica, ap­lūkojis vasarnīcu no kokiem, pēc tam piesardzīgi apgāja tai apkārt. — Šodien šeit bijuši . . . Bet kāda velna pēc viņiem bija jālien pa logu? Taraškin, panāciet šurp, te no­ticis kas nelāgs!

Viņi ātri piegāja pie lieveņa. Uz tā bija redzamas zā­baku pēdas. Pa kreisi no lieveņa iešķībi karājās svaigi norauts slēģis. Logs atvērts uz iekšpusi. Zem loga mik­lās smiltīs — atkal zābaku nospiedumi. Pēdas lielas, acīm redzot smaga cilvēka pēdas, un otras — mazākas, šau­ras, ar purngaliem uz iekšu.

—   Uz lieveņa citu apavu pēdas, — Seļga sacīja.

Viņš ielūkojās pa logu iekšā, klusi iesvilpās, pasauca:

—   Hei, onkulīt, jums logs vaļā, skaties, ka neaizstiepj ko prom!

Neviens neatbildēja. No pustumšās istabas plūda ne­patīkama saldena smaka.

Šeļga pasauca skaļāk, uzkāpa uz palodzes, izvilka re­volveri un klusi ielēca istabā. Aiz viņa ierāpās arī Ta­raškins.