—   Nezinu, ko lai dara, — Seļga atteica, veldams pie malas darvas muciņu. — No vienas puses, maska­vieši ir jāpārmāca, no otras, baidos, ka nevarēšu vien­mēr laikā ierasties… Pie mums briest kāda dīvaina lieta.

—  Atkal kaut kas par bandītiem?

—   Nē, mērķē augstāk — kriminālistika pasaules mē­rogā.

—   Zēl, — Taraškins noteica, — būtu paairējuši.

Izgājis uz boniem un vērdamies, kā pār visu upi spē­lējas saules zaķīši, Seļga piedauzīja ar slotas kātu un pusbalsī pasauca Taraškinu.

—  Vai jūs labi zināt, kas dzīvo tuvējās vasarnīcās?

—   Dažās dzīvo klaidoņi.

—   Bet vai neviens nav pārbraucis uz kādu no šīm vasarnīcām marta vidū?

Taraškins pašķielēja uz saulaino upi, pakasīja ar kājas nagiem otru kāju.

—   Rau, tai birztalā — aiznaglota vasarnīca, — viņš teica. — Pirms četrām nedēļām, to es atceros, skatos — no skursteņa dūmi. Mēs tā ar nodomājām — vai nu tur bezpajumtnieki, vai arī bandīti.

—  Vai redzējāt kādu no tās vasarnīcas?

—   Pagaidiet, Vasilij Vitaļjevič. Es viņus, liekas,, būšu redzējis šodien.

Un Taraškins pastāstīja par diviem vīriem, kas rīt­ausmā bija piestājuši pie purvainā krasta.

šeļga piebalsoja: «Tā, tā.» Viņa vērīgās acis kļuva šauras kā spraudziņas.