Piektdien, divdesmit septītajā augustā, pasaules vēsturē nemūžam neaizmirstamajā dienā, es aizgāju uz sava laikraksta redakciju un palūdzu jaunāko ziņu daļas vadītājam misteram Makārdlam trīs brīvas dienas. Vecais, labais skots papurināja galvu, pakasīja šķidros, rudos matiņus uz pieres un beidzot skaļi izsacīja savu nepatiku:
— Es gan cerēju, mister Meloun, ka jūs mums šajās dienās īpaši noderēsiet. Redzat, te ir tāda problēma, ar kuru jūs vienīgais varētu tikt galā.
— Ļoti žēl, bet ko lai dara,— es sacīju, mēģinādams noslēpt vilšanos.— Protams, ja esmu vajadzīgs, tad viss pārējais atkrīt. Man gan pašam bija kaut kas svarīgs kārtojams. Ja nu tomēr varētu iztikt bez manis . ..
— Laikam tomēr nevarēs.
Jutos sarūgtināts, bet neatlika nekas cits kā pasmaidīt. Galu galā pats vien biju vainīgs, jo man jau sen vajadzēja saprast, ka žurnālistam nav nekādu tiesību kaldināt pašam savus plānus.
— Centīšos par to vairs nedomāt,— es atbildēju, cik vien jautri spēdams pēc šāda strupa atteikuma.— Kas man būtu darāms?
— Vajadzētu Roterfīldā intervēt to sātanu cilvēka izskatā.
— Jūs varbūt domājat profesoru Celindžeru?— es iesaucos.
— Jā, tieši viņu. Pagājušo nedēļu jauniņo Aleku Simp- sonu no «Courier» viņš vazājis aiz mēteļa apkakles un biksēm veselu jūdzi pa lielceļu. To jūs būtu varējis izlasīt policijas ziņojumā. Mūsu puiši labāk intervētu brīvībā palaistu aligatoru. Toties jūs, sens viņa draugs, manuprāt, to varētu izdarīt.