—  Nu,— es atvieglots ierunājos,— tad jau viss ir daudz vienkāršāk. Brīvas dienas es jums lūdzu tieši tādēļ, ka gribēju apmeklēt profesoru Celindžeru Roterfīldā. Redzat, paiet trīs gadi kopš mūsu lielākā piedzīvojuma plakankalnē un viņš uzaicināja mūs visus ciemos, lai nosvinētu šo notikumu.

—  Lieliski!— rokas berzēdams, iesaucās Makārdls, un viņa acis caur briļļu stikliem starot staroja.— Tad jau jūs it viegli izdibināsiet viņa domas. Par jebkuru citu cilvēku es teiktu, ka tas gvelž tīrās blēņas, taču profesors jau reiz pierādījis savu taisnību un, kas zina, varbūt tagad atkal pierādīs.

—  Ko īsti man vajadzētu izdibināt?— es jautāju.— Ko tad viņš patlaban dara?

—  Vai jūs neesat lasījis viņa vēstuli «Zinātnes iespējas» «Times» šāsdienas numurā?

—  Nē.

Makārdls pieliecās un pacēla laikrakstu no grīdas.

—  Lasiet skaļi,— viņš sacīja, ar pirkstu norādīdams sleju.— Es labprāt noklausīšos to vēlreiz, jo neņemos droši apgalvot, ka esmu visu tā īsti izpratis.

Un es nolasīju «Gazette» jaunāko ziņu redaktoram vēstuli.

ZINĀTNES IESPĒJAS

«Ser, ar interesi, tomēr ne gluži bez kritiskas pieejas izlasīju Jūsu laikrakstā publicēto pašapmierināto un galīgi bezjēdzīgo Džeimsa Vilsona Makfeila vēstuli, kurā minēts, ka Frauenhofera līnijas kā planētu, tā stāvzvaig- žņu spektrā kļūst neskaidras.