Turpretim mēs, kas esam apveltīti ar daudz plašākām zināšanām, saprotam, ka korķus varbūt gaida daudz dažādu pārsteigumu. Tie var uzdurties kādam kuģim vai snaudošam valim vai arī sapīties jūras zālēs. Lai kā arī būtu, korķu ceļojums drīz vien beigtos ar to, ka tie tiktu izsviesti Labradoras klinšainajā krastā. Bet ko gan korķi par visu to varēja zināt, kamēr tā rāmi diendienā peldēja pa okeānu, kas, pēc viņu saprašanas, ir bezgalīgs un viendabīgs?

Jūsu lasītāji, iespējams, atskārtis, ka šai līdzībā Atlan­tijas okeāns simbolizē vareno ētera okeānu, kurā peldam mēs, bet korķu saišķītis ir mazā, neizpētītā planētu sistēma, pie kuras pieder arī mūsu Zeme. Kā trešās šķiras saule ar gaužām nenozīmīgu pavadoņu bariņu mēs ieras­tajos apstākļos ik dienas slīdam pa straumi pretim nezināmam galam, nožēlojamai katastrofai, kas nāks pār mums pie pasaules telpas galējās robežas, kur mūs aizmēzīs kāda debesu okeāna Niagara vai satrieks pīšļos kāda neiedomājama Labradora. Un tādēļ es neredzu jēgu Jūsu korespondenta mistera Džeimsa Vilsona Makfeila seklajā un nepamatotajā optimismā, toties uzskatu, ka mums vajadzētu ļoti rūpīgi un neatlaidīgi vērot jebkuru pārmaiņu kosmiskajā vidē, kura, iespējams, var ietekmēt mūsu turpmāko likteni.»

— No viņa patiesi būtu iznācis varens sludinātājs,— teica Makārdls.— Grand gluži kā ērģeles. Lasīsim tālāk, kas tad īsti viņu satrauc.