Misteram Makfeilam tas šķiet pavisam nenozīmīgs fakts. Toties augstāk attīstīts saprāts tajā saskata kaut ko ļoti nozīmīgu, tik nozīmīgu, ka no tā pat varbūt ir atkarīgs visu mūsu planētas iedzīvotāju turpmākais liktenis. Šaubos, vai, izmantojot zinātnisko valodu, spēšu izteikt savas domas tādā veidā, lai mani saprastu tie nejēgas, kas uzlasa domu graudus no dienas laikrakstu slejām. Tādēļ centīšos pielāgoties viņu aprobežotajai domāšanai un visu izklāstīšu ar vien­kāršu analoģiju, ko spēs uztvert arī Jūsu lasītāju prāts.»

—  Viņš taču ir brīnums, dzīvs brīnums!— Makārdls teica, domīgi šūpodams galvu.— Viņš būs saērcinājis vismiermīlīgāko dūjiņu un satracinājis kvēkerus to sanākšanas reizēs. Tāpat nav ko brīnīties, ja Londonā viņam kļuvis par karstu. Zēl gan, mister Meloun, jo Celindžeram patiešām ir dižens prāts! Bet nu paklausīsi­mies šo analoģiju.

«Pieņemsim,» es lasīju tālāk, «ka neliels savā starpā sasietu korķu saišķītis tiek palaists rāmā straumē, lai tas dodas pāri Atlantijas okeānam. Un korķi, apstākļiem nemainoties, dienu no dienas lēnām peld tikai uz priekšu. Varam iedomāties, ka šie korķi, ja vien tie spētu kaut ko apjēgt, uzskatītu šos apstākļus par nemainīgiem un pilnīgi drošiem.