Nav šaubu, ka jau šobrīd, iekams visi šie pārsteidzošie notikumi nav pagaisuši no manas atmiņas, man tie jāpieraksta visos sīkumos, kas laika gaitā varētu pama­zām piemirsties. Visu atceroties, es nevaru vien nobrīnī­ties, ka tieši mūsu mazajai «Zudušās pasaules» grupai — profesoram Celindžeram, profesoram Samerlijam, lor­dam Džonam Rokstonam un man pašam — bija lemts pieredzēt šo apbrīnojamo notikumu.

Kad pirms dažiem gadiem rakstīju «Daily Gazette» par mūsu vēsturisko Dienvidamerikas ceļojumu, es pat iedo­māties nevarēju, ka man drīz vien uzsmaidīs laime pastāstīt par kādu vēl dīvaināku paša piedzīvotu noti­kumu, kuram nav precedenta visā cilvēces attīstības gaitā un kurš vēstures hronikās reiz pacelsies kā varena virsotne starp sīkajiem apkārtējiem pauguriņiem. Sis notikums pats par sevi vienmēr palika īsts brīnums, bet fakts, ka mēs visi četri tādā neparastā brīdī sagadījāmies kopā, ir gluži dabisks un pavisam vienkārši izskaidro­jams. Runāšu par šiem notikumiem iespējami īsi un skaidri, lai gan it labi zinu — jo sīkāks šādā reizē ir apraksts, jo lasītājam tas vairāk patīk, tāpēc ka ļaužu ziņkārība bijusi un joprojām ir neapmierināma.

Piektdien, divdesmit septītajā augustā, pasaules vēs­turē nemūžam neaizmirstamajā dienā, es aizgāju uz sava laikraksta redakciju un palūdzu jaunāko ziņu daļas vadītājam misteram Makārdlam trīs brīvas dienas. Ve­cais, labais skots papurināja galvu, pakasīja šķidros, rudos matiņus uz pieres un beidzot skaļi izsacīja savu nepatiku:

—   Es gan cerēju, mister Meloun, ka jūs mums šajās dienās īpaši noderēsiet. Redzat, te ir tāda problēma, ar kuru jūs vienīgais varētu tikt galā.

—   Ļoti žēl, bet ko lai dara,— es sacīju, mēģinādams noslēpt vilšanos.— Protams, ja esmu vajadzīgs, tad viss pārējais atkrīt. Man gan pašam bija kaut kas svarīgs kārtojams. Ja nu tomēr varētu iztikt bez manis . ..